Biedrība „Gaismas stars” metodiskais materiāls apmācības programma „Psihiatrijas pakalpojumu lietotāju tuvinieku atbalsta – izglītojošās grupas”

Aprūpes darbība

1. 
   Domāšanas procesa traucējumi:
   

Raksturojums – murgi; domu skraidīšana; domu dezorganizācija; grūtības saskarsmē ar citiem cilvēkiem, noslēgšanās sevī; pareģošana.

• 
  Izturēties mierīgi, pastāvīgi nodrošinot godīgu un skaidru atgriezenisko saiti,
  
• 
  Noskaidrojiet murgu saturu, lai varētu prognozēt tuvinieka izturēšanos,
  
• 
  Lūdziet, lai tuvinieks jums paskaidro to, ko jūs nesaprotat,
  
• 
  Dodiet pietiekami daudz laika murgu satura izklāstam, necenšoties pieradīt to neatbilstību realitātei, tas ir, izturoties neitrāli – ne piekrītot, ne apstrīdot,
  
• 
  Izmantojiet uzmanības novēršanu, lai mazinātu murgainu domāšanu, mainiet sarunu tematu,
  
• 
  Atspoguļojiet tuvinieka teikto, paužot sapratni par viņa emocijām, mazāk uzmanības pievēršot saturam,
  
• 
  Runājiet vienkāršā valodā, īsi un skaidri,
  
• 
  Pēc iespējas veidojiet empātiskas attiecības,
  
• 
  Jābūt skaidrai neverbālai komunikācijai,
  
• 
  Nepieskarieties negaidīti un neuzturiet ciešu acu kontaktu ar tuvinieku, kuram ir murgi, tas var izraisīt agresiju un darbinieka iesaistīšanu murgu idejās,
  
• 
  Iedrošiniet, atalgojiet vai veiciniet jebkādā citā veidā “normālu” vai rīcību “bez murgainām idejām”,
  
• 
  Kad iespējams, neapdraudot savstarpējās attiecības, pierunājat tuvinieku palielināt aktivitātes vai nodarbošanos efektīvās sfērās, t.i. atgriešanās sociālajā dzīvē, darbā, vaļaspriekos.
  
• 
  Paredziet kaut ko tādu, kas stimulē tuvinieka interesi par apkārtējo pasauli.
  

2. 
   Uztveres traucējumi:
   

RAKSTUROJUMS – runā par priekšmetiem un parādībām, kuras apkārtējiem cilvēkiem nav redzamas; skatās ar baiļpilnu saspringtu skatienu, pauž neparastu interesi par TV, radio, noslēdzies sevī.

• 
  Runājiet vienkāršā valodā, īsi un skaidri,
  

• 
  Atbilstoša balss toņa lietošana, t.i. stingra mierīga un klusa. Dzirdes halucinācijas kļūs skaļākas, jo skaļāk runās apkārtējie cilvēki,
  
• 
  Noskaidrojiet halucināciju saturu, lai varētu prognozēt tuvinieka rīcību. Noskaidrojiet, vai balsis, kuras dzird tuvinieks, ir labvēlīgas, draudošas, apsūdzošas vai terorizējošas,
  
• 
  Iedrošiniet ar domāšanu saistītām aktivitātēm, piemēram, došanās pastaigā, pievienošanās konstruktīvām aktivitātēm,
  

• 
  Uzturēšanās citu cilvēku sabiedrībā, mūzikas klausīšanās, TV skatīšanās bieži mazina dzirdes halucinācijas,
  
• 
  Nepiekrītiet, bet arī neapstrīdiet halucināciju iespējamību, izsakot zināmas šaubas,
  
• 
  Parādiet, ka jūs saprotat to, ka tuvinieka pārdzīvojumi viņa skatījumā ir pilnīgi reāli,
  
• 
  Palīdziet tuviniekam orientēties vietā, laikā un savā personībā, ja tas ir nepieciešams,
  
• 
  Ņemiet vērā, ka halucinācijas biežāk parādās tad, ja pastiprinās trauksme, persona ir lietojusi alkoholu, ja viņam ir smadzeņu organiska pataloģija, trauma vai augsta temperatūra,
  
• 
  Iemāciet tuviniekam nenoslēgties sevī, bet meklēt saskarsmi ar cilvēkiem, ja rodas halucinācijas,
  
• 
  Palieciet pie tuvinieka, lai viņš justos drošībā.
  

3. 
   Augsts agresijas risks pret apkārtējiem:
   

• 
  Nosakaidrojiet trauksmainās izturēšanās cēloņus; Dodiet tuviniekam iespēju izteikt viņa izjūtas vārdos, īpaši dusmas, mēģiniet „sarunāt”,
  
• 
  Neizvairieties, bet centieties veidot ar viņu saskarsmi; Centieties nestrīdēties, neprātot. Izturieties nomierinoši,
  
• 
  Runājiet maigi, cieši, skaidri un vienkārši,
  
• 
  Pārlieciniet tuvinieku, ka palīdzēsiet viņam kontrolēt notiekošo,
  
• 
  Ieņemiet atrašanās vietu ar skatu pa diagonāli pret slimnieku, nevis tieši pretī (pozīcija bez konfrontācijas un draudiem ),
  
• 
  Aizvāciet no apkārtnes visus priekšmetus, ko varētu izmantot kā ieročus,
  
• 
  Raugieties lai tuviniekam būtu pietiekami liela personīgā telpa. Viņam varbūt vajadzīga lielāka telpa ap sevi nekā parasti. Izvairieties no pieskārieniem. Jums abiem vajadzētu būt brīvai izejai, nevajadzētu būt iedzītiem „istabas stūrī”,
  
• 
  Izvairieties no tieša acu kontakta,
  
• 
  Mudiniet viņu apsēsties,
  
• 
  Atstājiet savu atrašanās vietu. Aizejiet uz citu istabu,
  
• 
  Sagatavojieties iespējamam stāvokļa pasliktinājumam,
  
• 
  Ja tuviniekam ir ierocis: izturieties droši, neizrādiet bailes vai paniku, pieprasiet, lai ierocis tiktu nolikts neitrālā vietā,
  
• 
  Ja slimais cilvēks izsaka saprātīgas prasības, kas nevienam nerada briesmas, centieties piekrist viņam,
  
• 
  Parādiet, ka jūs pieņemat tuvinieku kā personību, bet jums nav pieņemamam viņa agresivitāte,
  
• 
  Neizturieties tā, it kā jūs viņam gribētu atdarīt,
  
• 
  Paskaidrojiet, ka draudi ir neapdomīga rīcība,
  
• 
  Dažreiz Jūs nevarēsiet patstāvīgi tikt galā ar krīzi. Jums būs vajadzīga profesionāļu palīdzība.
  

4. 
   Augsts agresijas risks pret sevi:
   

• 
  Esiet informēti par halucināciju un murgu saturu, jo tas var norādīt uz iespējamu suicīdu,
  
• 
  Rūpējaties par apkārtnes drošību; tajā nedrīkst būt asu vai citādi bīstamu priekšmetu,
  
• 
  Ja tuvinieks izsakās par nevēlēšanos dzīvot, par to ir jarunā, jānoskaidro iemesls,
  
• 
  Iedrošiniet slimo cilvēku izteikt jūtas vārdos,
  
• 
  Pievērsiet uzmanību viņa jūtām un uzvedībai,
  
• 
  Nodrošiniet pastiprinātas uzraudzības nepieciešamību. Jūsu attieksmei jābūt sargājošai, nevis nosodošai. Paturiet redzeslokā.
  

5. 
   Pašaprūpes traucējumi:
   

• 
  Veiciniet tuvinieka rūpēties par savu izskatu, higiēnu utt., par katru sasniegumu noteikti uzslavējot,
  
• 
  Neveiciet ikdienas pašaprūpes aktivitātes tuvinieka vietā, bet gan kopā ar viņu,
  
• 
  Pašaprūpes iemaņu atjaunošanai ir jabūt pakāpeniskai, „soli pa solim”.
  

6. 
   Sociālā izolēšanās, depresīva izturēšanās
   

RAKSTUROJUMS- aktivitātes zudums ilgākā laika posmā, tiek pamesta novārtā personīgā higiēna, maz runā ar citiem cilvēkiem, sūdzības par fiziskās pašsajūtas pasliktināšanos, miega traucējumi, vārdos paužamas domas par dzīves bezjēdzīgumu, mainās ēstgriba un svars.

• 
  Palīdziet tuviniekam veidot adaptīvu uzvedību, kas uzlabotu viņa iespējas socializēties un veikt ikdienas pienākumus,
  
• 
  Esiet kopā un pavadiet savu laiku pie tuvinieka pat tādā gadījumā, ja viņš nerunā,
  
• 
  Neizsakiet argumentus vai morāla rakstura spriedumus attiecībā uz to, kas viņam būtu vai nebūt jādara,
  
• 
  Mudiniet viņu kustēties,
  
• 
  Palīdziet tuviniekam nospraust reālus, nelielus mērķus un tos īstenot,
  
• 
  Ja tuvinieks sāk prātot par sen izrunāto, jānovirza viņš uz citām nodarbēm vai jālūdz, lai viņš pastāsta par sevi to, ko vēl nav stāstījis,
  
• 
  Nepārkāpiet tuvinieka personiskās telpas robežas, apsveriet pieskāriena nepieciešamību,
  
• 
  Atsaucieties personas jūtu izpausmēm t.i., ja viņš saka: „Es esmu slikts”, „manai dzīvei nav jēgas”, jāatbild - „Es saprotu, ka tu jūties nevērtīgs”.
  

8. nodarbība

- Stress un izdegšanas sindroms

- Pozitīvas gaisotnes veidošana ģimenē

- Atveseļošanās

Stress un izdegšanas sindroms

Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nokļūst, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēku robežas.

Medicīnā tiek šķirti trīs posmi:

- Trauksmes posms

Rodas brīdī, kad kaut kas izsit cilvēku no ierastā ritma.

- Rezistences posms

Rodas pēc jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības. Organisms vai nu tiek vai netiek ar stresu galā. Liela nozīme ir ne tikai kaitīgā faktora iedarbības stiprumam, bet arī organisma reaktivitātei tā iedarbības brīdī. Cik ilgi cilvēks var būt pakļauts pastiprinātai emocionālai slodzei ir atkarīgs no vecuma, veselības, dzīves pieredzes, sociālās vides un citiem faktoriem.

Ja cilvēkam nav drošas balstvides – draugu, radu, vaļasprieka – izdegšanas risks ir krietni lielāks nekā cilvēkam ar sakārtotu dzīvi.

Krīzes laikā cilvēks regresē un cilvēka uzvedība vairāk vai mazāk mainās. Var parādīties lamāšanās, raudāšana un nosliece uz depresiju. Vēl dziļāka regresēšana ir alkohola, trankvilizatoru lietošana, pārmērīga smēķēšana, izteikti ēstgribas traucējumi.

- Izdegšanas posms

Iestājas pēc ilgstoša stresa. Tas ir saistīts ar pārāk lielu stresu, pārmērīgu emocionālo slodzi, atbildības sajūtu.

Izdegšanas sindroms ir fiziskā vai/un garīgā izsīkuma stāvoklis, kas novērojams kā sekas ilgstošai nelabsajūtai.
Izdegšanas sindroma pazīmes


- Nogurums, viegla nogurdināmība

- Biežas galvassāpes

- Biežas saaukstēšanā slimības

- Miega traucējumi

- Pārēšanās vai ēstgribas trūkums

- Atkarība no alkohola, narkotikām

- Vilšanās sajūta

- Paaugstināts prasīgums pret sevi

- Pazemināts pašnovērtējums

- Emocionāla labilitāte (raudāšana, smiešanās, ātra aizkaitināmība);

- Cinisms, sarkasms

- Dusmas, agresivitāte

- Pretrunas ar sevi.

Izdegšanas sindroma profilakse

- Rūpes par fizisko un emocionālo labklājību

- Mācīties atpazīt izsīkuma simptomus sevī

- Labs paštēls

- Izglītošanās

- Atlicināt laiku lietām, kuras Jūs iepriecē: vaļaspriekiem, fiziskām aktivitātēm, sabiedriskiem pasākumiem.

Pozitīvas gaisotnes veidošana ģimenē

Nodrošiniet strukturētu un paredzamu vidi

Atveseļošanās periodā slimais cilvēks izjūt milzīgu jūtu pārblīvējumu. Lai mazinātu stresu, veidojiet vienkāršu un ierastu dienas kārtību, kā arī ļaujiet pabūt vienatnē. Plānojiet tādas ikdienas aktivitātes, kuras neizraisa stresu, ir mierīgas un izvairieties no lieliem pasākumiem, piemēram, svinību rīkošanu.

Esiet pozitīvi un atbalstoši

Cilvēkiem, kas slimo ar šizofrēniju ir nepieciešams regulārs atbalsts un uzmundrinājums, jo pašcieņa un savas vērtības apzināšanās ir pavājināta un viegli ievainojama. Iedrošiniet un uzslavējiet par jebkuriem pozitīviem centieniem. Novērtējiet visus darbus, ko tuvinieks, pat ja tie ir pusdarīti, jo slimība bieži ietekmē personas iniciatīvu, pacietību un arī atmiņu.

Palīdziet nospraust reālus (sasniedzamus) mērķus

Slimam tuviniekam ir vajadzīgs iedrošinājums, lai atgūtu savas iepriekšējās prasmes un intereses. Viņš vēlas izmēģināt jaunas lietas, bet tas ir jādara pakāpeniski. Ja mērķi ir nesaprātīgi, vai kāds nemitīgi „piesienas”, radušais stress var saasināt simptomus.

Uzturiet mieru un klusumu mājās

Domāšanas traucējumi ir ļoti liela šizofrēnijas slimnieku problēma. Būtu ieteicams runāt nepārtraucot vienam otru, sekojot līdzi tempam un intonācijai. Runājiet īsākiem teikumiem. Bet pats svarīgākais – nestrīdieties par halucinācijām un mānijā, ko redz vai dzird slimais cilvēks.

Iedrošiniet savu tuvinieku pamēģināt kaut ko jaunu

Piedāvājiet palīdzību aktivitāšu izvēlē. Ja tuvinieks vēlas, pirmo reizi ejiet kopā ar viņu, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu atbalstu.

Pakāpeniski palieliniet neatkarību

Pieaugot aktivitātēm un veicamiem uzdevumiem, vajadzētu pieaugt arī neatkarībai. Nosakiet robežas kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nē, norādot uz sekām.

Mācieties tikt galā ar stresu

Jau laikus sagatavojieties tam, ka dzīve rit augšup un lejup. Slimajam cilvēkam ir jāiemācās tikt galā ar stresu sociāli pieņemamā veidā. Jūs varat būt reāls paraugs tam kā to vispareizāk darīt. Dažkārt iepriekšēja izrunāšanās par to, kas ir satraucošs vai biedējošs var palīdzēt mazināt stresu.

Nodrošiniet ārstēšanos

Slimajam cilvēkam jāturpina lietot zāles un regulāri jāapmeklē ārstu.

Atveseļošanās

Atveseļošanās – tā ir individuāla, dziļi personiska sajūta un personiskās attieksmes, vērtību, sajūtu, mērķu, prasmju un lomu maiņas process. Tas ir veids, kā dzīvot apmierinošu, piepildītu, cerību pilnu dzīvi pat ar visiem tiem ierobežojumiem ko uzliek saslimšana.

Atveseļošanās no psihiskām saslimšanām nav pilnīga izārstēšanās vai atgriešanās stāvoklī kāds bija pirms slimības. Drīzāk tas nozīmē readaptāciju slimībā, kas ļauj dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Atveseļošanās ir psihisku traucējumu ietekmes pārvarēšanas process, par spīti tam, ka tie turpina pastāvēt. Tā ir spēja kontrolēt pašam savu dzīvi un būt noteicējam.

Atveseļošanās nav lineārs process, ko iezīmē nepārtraukti sasniegumi. Atveseļošanās ir „salauztu spārnu” atkal izsliešana pretī jaunai dzīvei.

Atveseļošanās process ir vislabāk izprotams kā daudzu mazu sasniegumu sērija un daudzi mazi soļi. Mediķi un citi profesionāļi nevar kādam iedot šo atveseļošanās garu, kā arī to nevienam nevar uzspiest. Lai sasniegtu atveseļošanos, pašiem slimniekiem ir jābūt gataviem mēģināt un ciest neveiksmes un sākt visu no jauna.
Tiek runāts par deviņiem galvenajiem komponentiem, kas būtu nepieciešami, lai sabiedrība spētu nodrošināt efektīvu palīdzību un atbalstu:

1. 
   
   

2. 
   Medicīniskā palīdzība,
   
3. 
   Ģimenes atbalsts,
   
4. 
   Vienaudžu atbalsts un attiecības,
   
5. 
   Darbs vai jēgpilna nodarbošanās,
   
6. 
   Likumdošana,
   
7. 
   Stigma,
   
8. 
   Sabiedrības iesaistīšana,
   
9. 
   Pieeja resursiem,
   
10. 
    Izglītība.
    

Kādā pētījumā paši psihiatrijas pakalpojumu lietotāji atklāja pazīmes, kas raksturo atveseļošanos un sarindoja tās pēc nozīmīguma:

1. 
   
   

2. 
   Spēja izjust cerību,
   
3. 
   Uzticēties savām domām,
   
4. 
   Priecāties par apkārtējo vidi,
   
5. 
   Justies možam un dzīvam,
   
6. 
   Pieaugusi pašcieņa,
   
7. 
   Zināt, ka būs rītdiena,
   
8. 
   Strādāt un darboties kopā ar citiem,
   
9. 
   Pieaudzis garīgums,
   
10. 
    Ir darbs,
    
11. 
    Spēja strādāt.
    

Atveseļošanās ir:

1. 
   Cerības mošanās pēc ilgiem izmisuma brīžiem,
   
2. 
   Izlaušanās no nolieguma,
   
3. 
   Virzība no izstumtības uz iesaistīšanos. Aktīva dalība dzīves notikumos,
   
4. 
   Aktīva darbošanās nevis pasīva pielāgošanās,
   
5. 
   Beigt sevi uzskatīt par tikai un vienīgi psihiatrijas pacientu un atgūt pozitīvu priekšstatu par sevi,
   
6. 
   Ceļojums no atsvešināšanās uz mērķtiecīgu rīcību,
   
7. 
   Atveseļošanās nav sasniedzama viena – tā iekļauj atbalstu un partnerattiecības.
   

Parasti atveseļošanās modelī runā par divām lietām. Atveseļošanās tiek attiecināta gan uz iekšējiem faktoriem – personas izjūtām, attieksmi, pārdzīvojumiem, gan ārējiem faktoriem – apstākļiem, notikumiem, pakalpojumiem, vidi u.c. tikai abi faktori kopā var veicināt atveseļošanos.

Psihiatrijas pakalpojumu lietotāji, kas sevi uzskata, ka viņi ir atveseļošanās stadijā, uzskata, ka šie faktori ir:

Iekšējie faktori:

- Cerība,

- Dziedināšana,

- Iedrošināšanās,

Ārējie faktori:

- Cilvēktiesību aspekti,

- Uz atveseļošanos balstīti pakalpojumi.

9.nodarbība
- Pašpalīdzības grupas un to darbības principi

Pašpalīdzības grupas un to darbības principi

Pašpalīdzības grupas – atbalstošas, izglītojošas un savstarpējās palīdzības grupas, kas orientētas uz izmaiņām un, kas nodarbojas ar vienu dzīves problēmu vai stāvokli, kas kopīgs visiem to dalībniekiem.

• 
  Ar pašpalīdzības grupas palīdzību cilvēkam ir iespēja ne tikai atrisināt kādu konkrētu problēmu, bet arī apgūt jaunas prasmes un iemaņas, paplašināt savu paziņu un draugu loku, iegūt neatsveramu informāciju, kontaktējoties ar citiem grupas dalībniekiem.
  
• 
  Palīdz attīstīt iniciatīvu un motivāciju.
  
• 
  Attīsta pašapziņu.
  

Pašpalīdzības grupas darbība cieši saistīta ar sadarbošanās principu. Dalībniekam vajadzīgi citi, lai sev palīdzētu. Tāpat dalībniekam arī vajadzīgi citi, lai palīdzētu viņiem. Sastopoties ik trešo vai ceturto nedēļu, rodas iespējas savstarpēji pārrunāt radušās situācijas, gūt no citiem padomu un atbalstu, tā mazinot savu vientulību un neveiksmes izjūtu.

Parasti šādas grupas vada viens vai divi no grupas dalībniekiem, nevis profesionāls grupas vadītājs. Pašpalīdzību grupas tikšanās var būt veltītas arī konkrētam tematam, piemēram, sociālām problēmām, veselībai, izglītībai. Dažreiz tiek pieaicināti arī profesionāļi, kas sniedz informāciju par konkrētu tematu.

Izmantotā literatūra

1. 
   Dinamiskā psihiatrija. J.Kulbergs, Rīga, 2001.
   
2. 
   Krīze un attīstība. J.Kulbergs, Rīga, 1999.
   
3. 
   Kā sākt pašpalīdzības grupas? LMA Psihiatrijas māsu apvienība, 2002.
   
4. 
   Atbalsta grupas tuviniekiem. Kanādas šizofrēnijas biedrības metodiskie materiāli, 1998.
   
5. 
   Šizofrēnija. Informācija ģimenes locekļiem. PVO, LPA, Rīga, 2001.
   
6. 
   Tērauds E., Andrēziņa R., Zārde I. Rekomendācijas psihiatrisko pacientu terapijā. Praktizejoša ārsta rokasgrāmata. 2012.
   
7. 
   Materiāli no interneta.
   

Projektu atbalsta Rīgas domes Labklājības departaments

programmas „Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām”  ietvaros.