Biedrība „Gaismas stars” metodiskais materiāls apmācības programma „Psihiatrijas pakalpojumu lietotāju tuvinieku atbalsta – izglītojošās grupas”


Psihiatriskās palīdzības iespējas un principi



Yüklə 192,22 Kb.
səhifə2/7
tarix23.09.2017
ölçüsü192,22 Kb.
#1224
1   2   3   4   5   6   7

Psihiatriskās palīdzības iespējas un principi




1. Psihiatriskās palīdzības iespējas

Psihiatriskā palīdzība Latvijā ir bez maksas. Psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists (dodoties pie psihiatra nav nepieciešams cita ārsta nosūtījums). Daļai diagnožu (šizofrēnija, epilepsija) medikamentus valsts kompensē 100 % apmērā.


2. Kā var saņemt psihiatrisko palīdzību?

- Pacients pats var griezties pie psihiatra (vēlams iepriekš pierakstoties pie ārsta, zvanot uz ambulatorā dienesta reģistratūru. Informācija par ambulatoro dienestu kontakttālruņiem atrodama internetā).

- Pacients var griezties psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā (ar vai bez psihiatra nosūtījumu)

- Pacientu pie psihiatra var atvest tuvinieki, neatliekamā medicīniskā palīdzība, policija, sociālais darbinieks.


3. Psihiatriskās palīdzības principi

Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības un līdztiesības principiem. Pacientu nevar ārstēt pret viņa gribu, izņemot gadījumus, kad ārstēšanas apturēšana rada draudus pacienta un apkārtējo drošībai. Pacients psihisko traucējumu dēļ nedrīkst būt ierobežots palīdzības saņemšanas kvalitātē un apjomā. Psihiatram jāpiedāvā vislabākā ārstēšana, kam seko rehabilitācija un veselības veicināšanas pasākumi.
4. Konfidencialitāte

Ārstēšanas attiecībās iegūtā informācija ir konfidenciāla un var tikt izmantota tikai pacienta psihiskās veselības uzlabošanas nolūkos.


Psihiatrisko ārstēšanu regulējošie likumi




1. Latvijas republikas Ārstniecības likuma XI nodaļas 65. – 69. Panti

Likums apraksta pacienta tiesības, brīvprtības principu un situācijas, kad pacients var tikt ievietots psihiatriskajā stacionārā pret viņa gribu.

2. Pasaules Psihiatru asociācijas ētikas deklarācijās (Helsinku deklarācija 1977.g.; Madrides deklarācija 1996.g.) noteikti ētiskie principi pacienta un ārsta attiecībās. Deklarācija nosaka, ka psihiatram (tāpat kā jebkuram ārstam) jāievēro ārsta-pacienta attiecību robežas, cieņa pret pacientu. Ārsta galvenais princips izvēloties palīdzības veidu ir – nekaitēt pacientam, rūpēties par viņa labklājību.

2. nodarbība

- Šizforēnijas izplatība

- Šizofrēnijas cēloņi

- šizofrēnijas veidi

Šizofrēnija un šizofrēnijas spektra traucējumi

Šizofrēnija ir psihiska saslimšana, kuras norisei biežāk raksturīgi psihotiski simptomi, kuri ievērojami ietekmē cilvēka uzvedību, domāšanu, emocionālās reakcijas un realitātes uztveri. Vārds „šizofrēnija" tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „psihes sašķelšanās" un atspoguļo šīs slimības raksturīgo īpašību. Šizofrēnija cilvēkus skar dažādos veidos - tā var sākties pēkšņi - cilvēks sāk redzēt halucinācijas, dzirdēt balsis, justies slikti, kā arī var saslimt pakāpeniski. Raksturīgi, ka bieži sāk zust interese par apkārt notiekošo, cilvēks kļūst nevērīgs pret sevi, sāk distancēties no ģimenes locekļiem un draugiem. Šīs izmaiņas uzvedībā ir grūti izprotamas apkārtējiem cilvēkiem - it īpaši tad, ja slimība vēl nav diagnosticēta.


Etioloģija un sastopamība


Šizofrēnija ir pati izplatītākā un smagākā psihiskā slimība, ar kuru slimo aptuveni 1% iedzīvotāju visā pasaulē. Vienlīdz bieži skar kā vīriešus, tā sievietes. Slimība visbiežāk sākas 17 – 27gadu vecumā vīriešiem un 17 – 37 gadu vecumā sievietēm. Sievietēm paaugstināts risks saslimt ar šizofrēniju arī īsi pirms menopauzes 40-45 gados. 50% gadījumos šizofrēnija parādās līdz 25 gadiem. Daudz retāk sastopami gadījumi, kad šizofrēnija rodas bērnībā, kā arī vēlīnos pusmūža un mūža norieta gados. Cilvēkiem ar šizofrēnijas diagnozi nereti tiek atklāti arī citi patoloģiski stāvokļi, kā piemēram, depresija un trauksme. Apmēram 40% gadījumu ir novērojama arī dažādas atkarību problēmas. Palielināto fiziskās veselības problēmu un augstā pašnāvības riska dēļ vidējais dzīves ilgums šīs slimības pacientiem ir par 10 - 12 gadiem mazāks nekā veseliem cilvēkiem. Šizofrēnijas etioloģija ir multifaktoriāla, nepilnīgi izpētīta, dažādi iespējamie faktori tiek vērtēti pretrunīgi. Ar multifaktoriālu izcelsmi saprotama vairāku faktoru (piemēram, ģenētika, smadzeņu bojājums u.c.) kopēja iedarbība uz cilvēku, kā rezultātā rodas slimība.  Šizofrēnijas attīstību var  ietekmēt arī ikdienas stresori, smagi notikumi cilvēka dzīvē, narkotikas, alkohols vai somatiskas slimības. Ir maz tādu slimību par kuru izcelsmi būtu tik atšķirīgi uzskati, bieži vien pat pretēji.

Šizofrēnijas cēloņi

Cēloņi šai slimībai ir jāmeklē vairākās vietās vienlaikus. Neviens no faktoriem nav pietiekams, lai izskaidrotu, kādēļ cilvēks saslimst ar šizofrēniju. Ir maz tādu slimību par kuru izcelsmi būtu tik atšķirīgi uzskati, bieži vien pat pretēji.

Aktuālākie virzieni šizofrēnijas pētījumos:
1. Ģenētiskā teorija

Uzskati par iedzimtības lomu šizofrēnijas attīstībā mēdz atšķirties, jo pastāv grūtības nošķirt apkārtējās vides ietekmi no ģenētiskajiem faktoriem. Gadījumos, kad tuvāko asinsradinieku vidū jau ir novērota saslimšana ar šizofrēniju, saslimstības tomēr risks var būtiski palielināties. Ja vienam no vacākiem ir bijusi šizofrēnija, tad bērnierm risks ir saslimt 13% gadījumu. Ja slimi ir abi vecāki, saslimstības risks pieaug līdz 35-40%. Viens no uzskatiem ir, ka šizofrēnija ir kompleksas iedzimtības stāvoklis, vairākiem gēniem mijiedarbojoties un radot vai nu šizofrēnijas risku, vai arī atsevišķus šīs slimības attīstību veicinošus faktorus. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka gēni, kas veicina šizofrēnijas attīstības risku, ir nespecifiski, un tie var palielināt arī citu psihotisku traucējumu, piemēram, bipolāru traucējumu, attīstības risku.

Citi pētnieki apgalvo, ka skaitļi vien neko nenorāda par iedzimtību, jo ietekmēt var arī līdzīgi apkārtējā vide un mikroklimats ģimenē. Iedzimtības iespēja tomēr nav noliedzama, bet nav pierādīts, ka iedzimst tieši šizofrēnijas slimība. Pārsvarā tiek pārmantots paaugstināts psihiskais jūtīgums, t.s. „plānā āda”, gatavība psihiskām saslimšanām.
Šizofrēnijas izplatība starp specifiskām grupām


Grupa

Izplatība %

Vidēji populācijā

Pirmās pakāpes radinieki (tēvs, māte, brāļi, māsas)

Otrās pakāpes radinieki ( vecvecāki, māsīcas, brālēni )

Bērni, kuri piedzimuši abiem ar šizofrēniju slimiem vecākiem

Divolas dvīņiem

Vienolas dvīņiem



1 - 1.5

10 - 12


5 – 6
40
12 – 15

45 – 50





  1. Prenatālā attīstība

Tiek uzskatīts, ka slimību izraisošie faktori sākotnēji var rasties agrīnā nervu sistēmas attīstības posmā, proti, grūtniecības periodā, tādējādi palielinot šizofrēnijas attīstības risku vēlākā dzīves laikā. Pie kaitīgiem faktoriem grūtniecības laikā varam minēt arī medikamentus, nikotīnu, alkoholu, narkotikas, nepilnvērtīgu uzturu, stresu. Bērna galvas smadzeņu attīstību negatīvi var ieteikmēt arī galvas traumas dzemdību laikā, skābekļa trūkums bērnam piedzimstot (grūtas vai ilgas dzemdības, bērnam ap kaklu nabas saite u.c.), kā arī par galvas traumas, ko bērns iegūst līdz trīs gadu vecumam.

  1. Sociālie faktori

Par vienu no šizofrēnijas riska faktoriem tiek uzskatīta dzīve pilsētas trauksmainajā vidē. Arī sociālā nelabvēlība (nabadzība un ar, sociālajām problēmām saistīta migrācija, rasu diskriminācija, ģimenes disfunkcija, bezdarbs un slikti sadzīves apstākļi) ir viens no riska faktoriem. Pie riska faktoriem pieskaitāmas arī bērnībā gūtās psiholoģiskās traumas un/vai vardarbība. Slikta audzināšana netiek iekļauta riska faktoru vidū, bet neatbalstošas, disfunkcionālas attiecības ģimenē var palielināt slimības risku.

  1. Bioloģiskā teorija

Daži zinātnieki uzskata, ka šizofrēnijas slimniekiem ir traucējumi dopamīnsistēmā. Dopamīns ir ķīmiska viela, kas smadzenēs pārvada impulsus starp nervu šūnām. Svarīgi transmiteri ir arī serotonīns un glutamāts. Zināšanas par bioķīmiskām izmaiņām šizofrēnijas pacienta smadzenēs joprojām vēl ir nepietiekošas un pētījumi turpinās.

  1. Toksikomānija

Saistība starp šizofrēniju un toksikomāniju ir sarežģīta tajā ziņā, ka ir grūti noteikt skaidru cēloņu-seku saistību starp atkarību izraisošo vielu lietošanu un šizofrēniju. Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka noteiktu vielu lietošana dažiem cilvēkiem var izraisīt vai nu šizofrēnijas rašanos, vai arī tās atsākšanos. Piemēram, amfetamīni izraisa dopamīna pārprodukciju, kas tiek uzskatīta par daudzu šizofrēnijas simptomu cēloni (tā pazīstama arī kā šizofrēnijas dopamīna hipotēze), līdz ar to amfetamīni var pastiprināt šizofrēnijas simptomus. Šizofrēniju var izraisīt arī pārmērīga marihuānas, halucinogēno vai stimulējošo vielu lietošana. Zinātnieki apgalvo, ka marihuānas pīpēšana pusaudžu gados paaugstina psihisko saslimšanu risku. Ja pusaudža vecumā marihuāna

smēķēta vairāk par 50 reizēm, tad 13 gadu periodā risks saslimt ar šizofrēniju ir 6 reizes augstāks. Zinātnieki atklāja pusaudžiem, kas lieto marihuānu, vismaz trīs psihozes rašanās simptomus. Bez tam jauniem vieglās narkotikas pīpētājiem rodas realitātes izjūtu zudums, atslābst gribas spēks un bremzējas domāšana.



  1. Psiholoģiskie faktori

Kā šizofrēnijas attīstības faktori tiek minēti arī vairāki psiholoģiski mehānismi. Cilvēkiem, kuriem diagnosticēta šī slimība vai arī riska grupā esošajiem, īpaši stresa vai sarežģītu situāciju gadījumos, rodas kognitīvi traucējumi, piemēram, pārmērīga uzmanība pret potenciāliem draudiem, vēlme izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un pieņemt nepārdomātus lēmumus, traucētas spriešanas un stāvokļa izpratnes spējas, grūtības atšķirt iekšējo runu , kuru neatpazīst kā savu, kā arī kavēta vizuālā uztvere un uzmanības koncentrēšana. Būtisku atmiņas traucējumu nav, bet ir grūtības ar informācijas apstrādi. Valodas traucējumi neskar vārdu krājumu un teikumu veidošanu, bet ir grūtības valodas lietošanā savstarpējā saskarsmē. Par spīti tam, ka šizofrēnijas pacientiem bieži vērojamas izmainītas emocijas, jaunākie pētījumi liecina, ka daudzi no viņiem emocionāli ir ļoti jūtīgi (īpaši attiecībā uz saspīlētiem vai negatīviem notikumiem) un ka šāds jūtīgums var izraisīt predispozīciju pret šo slimību vai slimības paasinājumu. Svarīga ir arī bērnības pieredze:

  • pirmie kontakti ar māti

  • apkārtējo pozitīva attieksme, smaids nevis dusmu vai baiļu izteiksme

  • depresīvu vai emocionāli izmainītu vecāku attieksme var ietekmēt bērna tālāko attīstību.



Psihosociālie faktori Ģimenes noteiktie, sociālie, kulturālie.

Dažādu faktoru ietekme uz šizofrēnijas attīstību. Šveices psihiatrs L.Čompi uzskata vieglu psihisko ievainojamību par prepsihotisku fāzi, bet grūtības izraisa saslimšanu un pāreju otrajā fāzē. Trešajā fāzē apkārtējās vides ietekmē slimība var kļūt hroniska.


Bioloģiskie faktori Ģenētiskie, perinatālie u.c.

Premorbīds trauslums, traucēta informācijas apstrāde

1.

Akūta psihoze



Mērenas atlieku parādības vai hroniski simptomi

Pilnīga atlabšana

vai vieglas atlieku parādības
Stress

2.

Psihosociālie faktori



3.

Yüklə 192,22 Kb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©www.genderi.org 2024
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə